Eksantematozās infekcijas slimības.

Eksantematozās infekcijas slimības.

Masalas (rubeola).

Slimo tikai cilvēki- infekcijas avots-slims cilvēks, kurš ir kontagiozs 4 dienas pirms un 4 dienas pēc izsitumu parādīšanās. Izplatās-

Sakarā ar to, ka daži PSK pasniedzēji nav apmierināti, ka šajā mājas lapa var atrast pilnīgi sagatavotus mācību materiālus, tiek pieņemts lēmums mācību materiālus publicēt failos, kuru piekļuvei ir nepieciešama parole! Šīs publikācijas pilns teksts būs pieejams citā mājas lapā!

FIZIOLOGIJA Uzbudināto audu fizioloģija

Uzbudināto audu fizioloģija

Dzīvo šūnu universāla īpašība ir uzbudināmība – spēja atbildēt uz vides izmaiņām ar noteiktu reakciju. Atbildes reakcijas pamatā ir izmaiņas šūnas vielmaiņā. Reakcijas ārējās izpausmes var būt dažādas:
· šūna var sākt dalīties;
· izdalīt sekrētu;
· sarauties, u. t. t..

Ja runā par daudzšūnu organisma specializētajām šūnām (nervu šūnām, muskuļu šūnām, dziedzeršūnām), tad termina „kairināmība” vietā lieto

Sakarā ar to, ka daži PSK pasniedzēji nav apmierināti, ka šajā mājas lapa var atrast pilnīgi sagatavotus mācību materiālus, tiek pieņemts lēmums mācību materiālus publicēt failos, kuru piekļuvei ir nepieciešama parole! Šīs publikācijas pilns teksts būs pieejams citā mājas lapā!

FIZIOLOGIJA TERMOREGULĀCIJA

TERMOREGULĀCIJA

Termoregulācija – uztur nemainīgu ķermeņa temperatūru ( tº ) neatkarīgi no apkārtējās vides tº .
Tas ir nepieciešams, lai:
1. notiktu normāla metabolisma procesu norise, jo fermenti darbojas tikai noteiktā tº .
2. saglabātu praktiski nemainīgu tº (37º C) ķermeņa dziļajos audos (ķermeņa dobumi).
Virspusējos audos tº mainās no 36º C → 28 º C.
Diennakts laikā ķermeņa tº mainās:
– visaugstāko sasniedz plkst.

Sakarā ar to, ka daži PSK pasniedzēji nav apmierināti, ka šajā mājas lapa var atrast pilnīgi sagatavotus mācību materiālus, tiek pieņemts lēmums mācību materiālus publicēt failos, kuru piekļuvei ir nepieciešama parole! Šīs publikācijas pilns teksts būs pieejams citā mājas lapā!

FIZIOLOGIJA IEKŠĒJĀS SEKRĒCIJAS DZIEDZERI

IEKŠĒJĀS SEKRĒCIJAS DZIEDZERI

Iekšējās sekrēcijas dziedzeri ir tādi dziedzeri, kuriem nav izvadkanāla un kuru producētās vielas (hormoni) nonāk asinīs, un citos iekšējās vides šķidrumos.
Hormonus producē ne tikai iekšējās sekrēcijas dziedzeri, bet arī daudzu citu orgānu šūnas.
Hormoniem ir liela aktivitāte, tie spēj iedarboties specifiski, un tiem, atkarībā no organisma vecuma, ir ilgstoša iedarbība.
Hormonu funkcijas ir:

1. Ietekmē morfoģenēzi – audu attīstību.
2. Nosaka instinktus.
3. Uztur organisma iekšējo vidi (osmotisko spiedienu, glikozes līmeni

Sakarā ar to, ka daži PSK pasniedzēji nav apmierināti, ka šajā mājas lapa var atrast pilnīgi sagatavotus mācību materiālus, tiek pieņemts lēmums mācību materiālus publicēt failos, kuru piekļuvei ir nepieciešama parole! Šīs publikācijas pilns teksts būs pieejams citā mājas lapā!

Fizioloģija Gremošanas sistēma

Gremošanas sistēma

Gremošana – apēstā uztura fizikāla un ķīmiska pārveidošana.

Uztura fizikālā pārveidošana ir tā sasmalcināšana, uzbriedināšana un šķīdināšana.
Uztura ķīmiskā pārveidošana ir depolimerizācija – salikto uzturvielu (polimēru) sašķelšana līdz monomēriem. Pēc depolimerizācijas uzturvielas zaudē savu sugas specifiskumu, bet saglabā enerģētisko un plastisko vērtību.
Monomēros sašķeltās uzturvielas uzsūcās un pāriet no gremošanas kanāla uz asinīm un limfu.
Depolimerizāciju veic gremošanas sulu fermenti.
Gremošanas sulu sastāvā ir ne vien ferments, bet arī

Sakarā ar to, ka daži PSK pasniedzēji nav apmierināti, ka šajā mājas lapa var atrast pilnīgi sagatavotus mācību materiālus, tiek pieņemts lēmums mācību materiālus publicēt failos, kuru piekļuvei ir nepieciešama parole! Šīs publikācijas pilns teksts būs pieejams citā mājas lapā!

Fizioloģija VIELMAIŅA un ENERĢIJAS MAIŅA

VIELMAIŅA un ENERĢIJAS MAIŅA


Vielmaiņa jeb metabolisms ir vielu apmaiņa starp organismu un apkārtējo vidi – vielu uzņemšana, izmantošana un galaproduktu izvadīšana.
Fizioloģiskajās funkcijās patērētās vielas un enerģija dzīvās būtnēs vienmēr atjaunojas uz to vielu un enerģijas rēķina, ko tās uzņem no apkārtējās vides.
Vielmaiņa ir divi pretēji procesi: asimilācija un disimilācija.

Asimilācija jeb anabolisms ir vielu

Sakarā ar to, ka daži PSK pasniedzēji nav apmierināti, ka šajā mājas lapa var atrast pilnīgi sagatavotus mācību materiālus, tiek pieņemts lēmums mācību materiālus publicēt failos, kuru piekļuvei ir nepieciešama parole! Šīs publikācijas pilns teksts būs pieejams citā mājas lapā!

Fizioloģija Organisma specifiskā reaktivitāte (imunitāte) Bez zīmejumiem!

Organisma specifiskā reaktivitāte (imunitāte)

Reaktivitāte jeb rezistence - organisma spēja noteiktā veidā atbildēt uz apkārtējās vides faktoru iedarbību.
Reaktivitāte iedalās:
1. Nespecifiskā rezistence — atbildes reakcija uz jebkuru eksogēnu kairinātāju, kas iedalās:
a) mehāniskos,
b) fizikālos,
c) ķīmiskos,
d) bioloģiskos,
e) psihosociālos.

Nespecifiskā rezistence ir saistīta ar organisma anatomiski-fizioloģiskajām īpatnībām — tās ir barjersistēmas:
- āda (zemāda,

Sakarā ar to, ka daži PSK pasniedzēji nav apmierināti, ka šajā mājas lapa var atrast pilnīgi sagatavotus mācību materiālus, tiek pieņemts lēmums mācību materiālus publicēt failos, kuru piekļuvei ir nepieciešama parole! Šīs publikācijas pilns teksts būs pieejams citā mājas lapā!

Anatomija (Ossa, juncturae et musculi membri superioris)

3. Ossa, juncturae et musculi membri superioris. Augšējās ekstremitātes kauli, saites un muskuļi.

Terminā ,,augšējā ekstremitāte" ietilpst ne tikai roka, bet arī plecs. Tāpēc augšējo ekstremitāti ir pieņemts iedalīt divās daļās:

1. rokas plecu josla - cingulum membri superioris. No kauliem plecu joslai pieder atslēgas kauls un
lāpstiņa. Attiecīgi arī muskuļi, kas sākās no šiem kauliem un piestiprinās pie rokas skeleta, pieder
rokas plecu joslas muskuļiem,

2. augšējās ekstremitātes brīvā daļa -pars libera membri superioris. Pie šīs daļas pieder augšdelms,
apakšdelms un plauksta. Par brīvu šo daļu sauc tādēļ, ka, atšķirībā no plecu joslas daļas, šī ir ļoti
kustīga.

Ossa cinguli membri superioris. Plecu joslas kauli.

Kā jau tika minēts pie šīs rokas skeleta daļas pieder atslēgas kauls (clavicula) un lāpstiņa (scapuld). Abi šie kauli tika izskatīti sadaļā par rumpji, jo vairāki rumpja muskuļi stiprinās pie šiem kauliem.

Ossapartis liberi membri superioris. Brīvās augšējās ekstremitātes kauli.

Brīvās augšējās ekstremitātes skelets sastāv no sekojošām daļām:

augšdelma skelets. Sastāv no viena kaula - pleca kaula {humerus\ kas jau tika izskatīts saistībā ar

rumpja muskuļiem.

apakšdelma skelets. Sastāv no diviem kauliem:

1. ulna - elkoņa kauls.

2. radius - spieķkauls

plaukstas skelets. Plauksta {manus) sastāv no trim daļām:

1. plaukstas pamats (carpus)

2. delna (metacarpus)

3. pirksti (digiti)

Ulna, elkoņa kauls.

Elkoņa kaula proksimālajā epifTzē izšķir sekojošas struktūras:

• olecranon - elkoņa paugurs. Masīvs izaugums elkoņa kaula mugurpusē. Ja roku saliec elkoņa
locītavā, olecranon izvirzās ārā un ir iztaustāms kā ,,elkoņa asais stūris"

• incisura trochlearis - veltņa ierobs. Locītavas virsma, kas artikulē ar trochlea humeri.

• processus coronoideus - vainagizaugums. Ass izaugums, kas pie apakšdelma fleksijas ieiet fossa
coronoidea humeri

• incisura radialis - spieķakaula ierobs. Neliela ieliegta locītavas virsma, kas ir vērsta pret
spieķakaula locītavas apmali {circumferentia articularis radii)

• tuberositas ulnae - elkoņa kaula nelīdzenums

Elkoņa kaula distālaja epifTzē izšķir:

• caput ulnae - elkoņa kaula galva

• circumferentia articularis - locītavas apmale. Locītavas virsma, kas ir vērsta pret elkoņa kaula
ierobu {incisura ulnaris).

• processus styloideus ulnae - elkoņa kaula īlenveeida izaugums

Radius, Spieķkauls.

Spieķkaula proksimālajā epifizē izšķir sekojošās struktūras:

• caput radii - spiķkaula galva

• circumferentia articularis - locītavas apmale. Locītavas virsma, kas ir vērsta pret spiķkaula ierobu
{incisura radialis)

• collum radii - spieķakaula kakliņš. Kaula sašaurinājums uzreiz zem caput radii

• tuberositas radii - spieķakaula nelīdzenums

Spieķkalna distālaja epifizē izšķir:

• incisura ulnaris - elkoņa kaula ierobs. Locītavas virsma, kas artikulē ar elkoņa kaula locītavas
apmali {circumferentia articularis)

• facies articularis carpea - plaukstas pamata locītavas virsma

• processus styloideus - īlēnveida izaugums

Ossa manus. Plaukstas kauli. Carpus, Plaukstas pamata kauli.

Plaukstas pamatu {carpus) sastāda astoņi nelieli kauliņi, kas ir sagrupēti divās rindās. Proksimālā rinda artikulē ar spieķakaula^c/es articularis carpea. Bet distālā atrodas starp pirmās rindas kauliņiem un delnas kauliem. Šie kauli ir savstarpēji savienoti ar sinartrozi (sindesmozi) un tāpēc kustības šeit ir stipri ierobežotas.

Ossa metacarpi. Delnas kauli.

Pieci kauli, kas atrodas starp karpāliem kauliņiem un falangām. Katram metakarpālajam kaulam izšķir sekojošās struktūras:

• basis - pamats. Masīvākais kaula gals, kas artikulē ar karpāliem kauliem.

• corpus - ķermenis. Metakarpālā kaula diafize.

• caput - galviņa. Ieapaļš kaula gals, kas artikulē ar falangām.

Ossa digitorum, Pirkstas kauliņi.

Pirmajam pirkstam (īkšķim) ir divas falangas - proksimālā un distālā. Pārējiem četriem pirkstiem ir trīs falangas - proksimālā, vidējā un distālā. Katrai falangai, līdzīgi kā metakarpāliem kauliem izšķir falangas pamatu, ķermeni un galviņu. Izņēmums ir distālās (naga) falangai, kurai nav galviņas (distālak par tām falangu vairs nav un, līdz ar to nav ar ko artikulēt).

Kopā falangas izveido pirkstu skeletu. Dažiem pirkstiem ir savi nosaukumi:

• pollux - īkšķis.

• index - rādītājpirksts.

• digitus minimus - mazais pirksts.=

Fizika (5.10) R e n t g e n s t a r i TIKAI teksts no slaidiem

TIKAI teks no lekcijas 05. 10.2007 slaidiem. Teksta var but nesalasami "latviski" burti. Ta nav mana vaina, tads ir originals.

R e n t g e n s t a r i
veidi
iegûšana
fizikâlâs îpašîbas
Dr. Aija Teibe
Radioloìijas Institûts
Rîgas Stradiòa Universitâte
Radioloìijas vçsture
1895. gada 8.novembrî
Vilhelms Kondrâts Rentgens atklâj nezinâmu starojumu (x)
n ar augstu caurspiešanâs spçju
n izraisa smago metâlu sâïu fluorescenci
Radioloìijas vçsture
1895. gada 22.decembrî
n veikts V.K.Rentgena sievas plaukstas uzòçmums
Radioloìijas vçsture

n 1896.gada 23. janvârî ziòo Vircburgas ârstu un fiziíu asociâcijas sçdç par savu atklâjumu un veic

n Alberta von Kollikera plaukstas uzòçmumu
Radioloìijas vçsture
Vilhelms Kondrâts Rentgens
n Dzimis 1845.g. 27.martâ Lenepâ (Vâcija)
n Izslçgts no Utrehtas ìimnâzijas
n 1868.g. beidzis Cîrihes Politehnisko institûtu
n 1869.gadâ ieguvis doktora grâdu
n 1872.g.7.jûlijâ apprec Annu Bertu
n 1875.g. ievçlçts par profesoru
n No 1888.g. lîdz 1900.g. strâdâ Vircburgas Universitâtç (Vâcija)

Radioloìijas vçsture
n 1900.-1923.g. Minhenes universitâtes Fizikas un metroloìijas institûta vadîtâjs
n 1901. gadâ saòem Nobela prçmiju fizikâ
n 1906. gadâ x-starus nosauc Rentgena vârdâ
n Miris 1923.gada 10.februârî 78 gadu vecumâ
Radioloìijas vçsture
Vircburgas Universitâte

Sakarā ar to, ka daži PSK pasniedzēji nav apmierināti, ka šajā mājas lapa var atrast pilnīgi sagatavotus mācību materiālus, tiek pieņemts lēmums mācību materiālus publicēt failos, kuru piekļuvei ir nepieciešama parole! Šīs publikācijas pilns teksts būs pieejams citā mājas lapā!

Radiācijas fizika (21.09) TIKAI teksts no slaidiem

TIKAI teksts no slaidiem Lekcija 21.09.2007

Radiācijas fizika

Aija Teibe
RSU Radioloģijas institūts
Radioloģijas katedra
Atoms
n ......19 gadsimta lielākais atklājums
Atoma struktūra
n Visas vielas sastāv no atomiem ar vienādu struktūru
n Visi atomi sastāv no
n maza, blīva, ”+” lādēta kodola, diametrs ~10-14 m
n ap to (~10-10 m) riņķo ļoti vieglas daļiņas ar “-” lādiņu - elektroni
n Atoms ir ar neitrālu lādiņu


Salīdzināšanai...
n Šūnas diametrs
n 1/100 000 no metra

n Atoma diametrs
n 1/100 000 no šūnas

n Kodola diametrs
n 1/100 000 no atoma
Atoms
n Atoma kodols sastāv no
n noteikta “+” lādētu protonu skaita
n lādiņš 1,6x10-19 C
n masa 1,7x10-27 kg
n noteikta neitronu skaita

Sakarā ar to, ka daži PSK pasniedzēji nav apmierināti, ka šajā mājas lapa var atrast pilnīgi sagatavotus mācību materiālus, tiek pieņemts lēmums mācību materiālus publicēt failos, kuru piekļuvei ir nepieciešama parole! Šīs publikācijas pilns teksts būs pieejams citā mājas lapā!

Konvencionālā rentgenogrāfija (Ievads specialitātē)

Ievads specialitātē
Konvencionālā rentgenogrāfija
Māra Epermane
Stradiņa koledža 2006


Rentgenogrāfija
n Statiska attēla iegūšana ar rentgenstaru palīdzību
n Stacionārās rentgeniekārtas
u Fiksēts fokusa-filmas attālums
u Brīvs fokusa-filmas attālums
t Griestu spuldzes stiprinājums
t Kolonnas spuldzes stiprinājums
n Pārvietojamās rentgeniekārtas

Sakarā ar to, ka daži PSK pasniedzēji nav apmierināti, ka šajā mājas lapa var atrast pilnīgi sagatavotus mācību materiālus, tiek pieņemts lēmums mācību materiālus publicēt failos, kuru piekļuvei ir nepieciešama parole! Šīs publikācijas pilns teksts būs pieejams citā mājas lapā!

Jonizējošo starojumu fizika. (Bez bildem tikai TEKSTS)

Jonizējošo starojumu fizika. Elektrotehnika
(programmas jautājumi)
1. Matērijas uzbūve. Atoma modelis, masa, lādiņš, elektronu apvalks, enerģijas līmeņi.
2. Svārstību kustība, amplitūda, periods, frekvence, fāze. Viļņi, viļņa garums, viļņu izplatīšanās ātrums.
3. Elektromagnētisko viļņu skala.
4. Gaismas daba. Gaismas atstarošanās un laušana.
5. Elektrība, tās daba un mērīšana. Vadītāji, to vadītspēja un pretestība. Pusvadītāji, izolatori. Elektriskais lauks, elektriskais potenciāls. Kapacitāte. Elektriskās strāvas darbs un jauda.
6. Magnētisms. Elektromagnētisms, elektromagnētiskā indukcija. Līdzstrāva. Maiņstrāva. Transformatori. Autotransformatori. Trīsfāzu ķēdes. Elektrības mērinstrumenti, to uzbūve un darbības principi.
7. Rentgenstari, to daba un īpašības. Bremzes rentgenstarojums, tā spektrs. Raksturīgais rentgenstarojums. Rentgenstarojuma mijiedarbība ar vielu un caurspīdības likumsakarības. Filtrācija. Bremzes starojuma intensitātes atkarība no sprieguma uz rentgenlampas un no anodstrāvas stipruma. Rentgenattēla veidošanās.
8. Radioaktivitāte, tās daba. Radioaktīvie izotopi, mākslīgie radioaktīvie izotopi. Izotopu izmantošana.
VISPĀRĪGAS ZIŅAS PAR VIELAS UZBŪVI
MOLEKULĀRI KINETISKĀS TEORIJAS PAMATTĒZES
Priekšstats par to, ka visi ķermeņi sastāv no ļoti sīkām daļiņām – atomiem,

Sakarā ar to, ka daži PSK pasniedzēji nav apmierināti, ka šajā mājas lapa var atrast pilnīgi sagatavotus mācību materiālus, tiek pieņemts lēmums mācību materiālus publicēt failos, kuru piekļuvei ir nepieciešama parole! Šīs publikācijas pilns teksts būs pieejams citā mājas lapā!

Fizioloģijas lekcijas (Elpošanas sistēma)

Elpošanas sistēma

Lielākā daļa oksidācijas procesu cilvēka organismā var notikt tikai skābekļa klātbūtnē, tāpēc oksidācijas procesu nodrošināšanai nepieciešama patstāvīga skābekļa piegāde. Vienlaikus ar nepārtrauktu skābekļa piegādi

Sakarā ar to, ka daži PSK pasniedzēji nav apmierināti, ka šajā mājas lapa var atrast pilnīgi sagatavotus mācību materiālus, tiek pieņemts lēmums mācību materiālus publicēt failos, kuru piekļuvei ir nepieciešama parole! Šīs publikācijas pilns teksts būs pieejams citā mājas lapā!

Fizioloģijas lekcijas (Asinsrite)

Asinsrite

Asinsrites sistēmu veido sirds un asinsvadi.

Galvenā jeb centrālā asinsrites sistēmas daļa ir sirds, kura uztur asins kustību asinsvados, jo darbojas kā sūknis. Asinsvadi veido transporta ceļu asins plūsmai. Sirds ar asinsvadiem veido vienotu noslēgtu cirkulācijas sistēmu, tāpēc normāla asinsrite ir iespējama tikai tad, ja pareizi darbojas abas šīs sistēmas daļas.

Asinsrites sistēma uztur nepārtrauktu asins plūsmu organismā, piegādājot šunām un audiem skābekli, barības vielas un citas vielas, kuras nepieciešamas dzīvības norisēm, kā arī aizvadot uz izvadorgāniem vielmaiņas galaproduktus.

Sakarā ar to, ka daži PSK pasniedzēji nav apmierināti, ka šajā mājas lapa var atrast pilnīgi sagatavotus mācību materiālus, tiek pieņemts lēmums mācību materiālus publicēt failos, kuru piekļuvei ir nepieciešama parole! Šīs publikācijas pilns teksts būs pieejams citā mājas lapā!

Fizioloģijas lekcijas (Asinis)

Asinis

Asinis ir organisma šķidrie audi, kas kopā ar limfu un audu šķidrumu veido organisma iekšējo vidi.

Asinis sastāv no:

1. plazmas;

2. formelementiem.

I. Asinis pienes barības vielas un O2 audiem, bet no audiem uzņem CO2 un vielmaiņas gala produktus, kurus

Sakarā ar to, ka daži PSK pasniedzēji nav apmierināti, ka šajā mājas lapa var atrast pilnīgi sagatavotus mācību materiālus, tiek pieņemts lēmums mācību materiālus publicēt failos, kuru piekļuvei ir nepieciešama parole! Šīs publikācijas pilns teksts būs pieejams citā mājas lapā!

Jonizējošo starojumu fizika

Jonizējošo starojumu fizika. Elektrotehnika

Šis materiāls tika nosutīts visiem studentiem. Agrāk publicēts nebija korekts.
Ja jaunais materilās nav saņemts, rakstiet un prasiet!

Valdis

Rumpja kauli, saites un muskuļi (2)

2. Ossa, juncturae et musculi trunci.

Rumpja kauli, saites un muskuļi.

Columna vertebralis. Mugurkauls.

Mugurkaulam izšķir piecas daļas

1. pars cervicalis – jostas daļa. 7 skriemeļi.
2. pars thoracica – krūšu daļa. 12 skriemeļi
3. pars lumbalis – jostas daļa. 5 skriemeļi
4. pars sacralis – krustu daļa. 5 saauguši skriemeļi
5. pars coccygea – astes kaula daļa. Parasti sastāv no 4 rudimentāriem skriemeļiem

Mugurkaulam izšķir dabiskus izliekumus – tā ir lordoze un kifoze. Abi šie izliekumi atrodas sagitālā plaknē.

lordoze – ir mugurkaula izliekums uz priekšpusi. Tādas lordozes normā ir divas – mugurkaula kakla daļā un jostas daļā.

kifoze – ir mugurkaula izliekums uz mugurpusi. Arī kifozes normā ir divas – mugurkaula krūšu un krustu daļās.

Ja mugurkauls izliecās uz sāniem, tas ir patoloģija un šādu mugurkaula izliekumu sauc par skoliozi

Skriemeļu kopīgās struktūras.

Jebkuram kakla, krūšu un jostas daļas skriemelim (izņemot pirmo kakla skriemeli) izšķir sekojošās struktūras:

• corpus vertebrae – skriemeļa ķermenis. Masīvāka cilindriska skriemeļa daļa.
• arcus vertebrae– skriemeļa loks. Piestiprinās pie skriemeļa ķermeņa mugurpuses abiem sāniem. Norobežo mugurkaula kanālu no sāniem un no mugurpuses.
• foramen vertebrae – skriemeļa atvere. Liels caurums skriemeļa vidū. Mugurkaulā skriemeļu atveres atrodas viena virs otras, izveidojot garenisku tuneli – mugurkaula kanālu (canalis vertebralis). Šai kanālā atrodas muguras smadzenes.
• processus articularis superior – augšējais locītavas izaugums. Izaugums, kas iziet no skriemeļa loka un ir vērsts uz augšu.
• processus articularis inferior – apakšējais locītavas izaugums. Izaugums, kas iziet no skriemeļa loka un ir vērsts uz leju.
• uz augšējiem un apakšējiem locītavas izaugumiem atrodas locītavu virmas, pārklātas ar skrimsli. Šīs locītavu virsmas artikulē viena ar otru, izveidojot starpskriemeļu locītavu.
• processus transversus – šķērsizaugums. Skriemeļa sānu izaugumi.
• processus spinosus – skriemeļa mugurējais izaugums.
• foramen intervertebrale – starpskriemeļu atvere. Šī atvere ir redzama starp divu blakusesošo skriemeļu ķermeņiem un locītavas izaugumiem. Pa šīm atverēm no mugurkaula kanāla iziet spinālie nervi.

Mugurkaula daļu skriemeļu īpatnības.

Skriemeļi katrai mugurkaula daļai pēc izskata stipri atšķiras. Raksturīgās struktūras, pēc kurām jūs varat pateikt, ka dotais skriemelis pieder tai, vai citai mugurkaula daļai ir sekojošas:

kakla skriemeļiem: foramen transversum – šķērsatvere. Papildus divas nelielas atveres, kas lokalizējas laterāli no foramen vertebrale.

krūšu skriemeļiem: fovea costalis – ribu bedre. Neliela bedrīte uz krūšu skriemeļu ķermeņiem un šķērsizaugumiem. Tās ir vietas, kurās skriemeļi artikulē ar ribām.

jostas skriemeļiem: nav ne foramen transversum, ne fovea costalis.

Mugurkaulā ir divi īpatnējie skriemeļi, kuri gan pēc skata, gan pēc funkcijām atšķiras no pārējiem. Tie ir pirmais un otrais kakla skriemelis. Tieši šie divi skriemeļi nodrošina galvas kustības. Tieši šie skriemeļi bieži cieš aototraumās un pie dažādām locītavu patoloģijām.

Atlas. Pirmais kakla skriemelis.

Atlas – lat. atlants – mitoloģisks varonis, kas uz pleciem turēja debesis. Līdzīgi atlantam pirmais kakla skriemelis tur uz sevis visu galvaskausu. Šīm skriemelim jūs neatradīsit ne ķermeņa, ne processus spinosus. Skriemelis drīzāk atgādina lielu gredzenu ar diviem sānu atverēm. Tā struktūrā izšķir:

• arcus anterior – priekšējo loku.
• arcus posterior – mugurējo loku.
• massae laterales – laterālās masas. Laterālās masas tā ir vieta, kur kopā saiet priekšējais un mugurējais loks. No šīs masas uz sāniem tiek izvirzīti šķērsizaugumi, bet uz augšu un uz apakšu – attiecīgi augšējais un apakšējais locītavas izaugums.

Axis – ass skriemelis. Šīm skriemelim ir īpatnējā struktūra – dens axis (dens - lat. zobs) – ap kuru kā ap ass griežas pirmais kakla skriemelis.

Os sacrum. Krusta kauls.

Krusta kauls sastāv no 5 saaugušiem skriemeļiem. Tām izšķir sekojošas struktūras:

krusta kaula virsmas:

• facies dorsalis – mugurējā virsma
• facies pelvina (pelvis – lat. iegurnis) – virsma vērsta uz mazā iegurņa pusi.

Raksturīgās krusta kaula struktūras:

• basis ossis sacri (basis - lat. pamats) – krusta kaula pamats.
• apex ossis sacri (apex – lat. virsotne) – krusta kaula virsotne.
• krusta kauls pēc formas atgādina trīsstūri – ar pamatu, vērstu uz augšu un virsotni vērstu uz leju.
• foramina sacralia anteriora– krusta kaula priekšējās atveres. Četras atveres, kas ir atrodamas kaula iegurņa virsmā.
• foramina sacralia posteriora – krusta kaula mugurējās atveres. Četras atveres, kas ir atrodamas kaula dorsālā virsmā.
• foramina sacralia ir analogs starpskriemeļu atverēm. Pa šīm atverēm no mugurkaula kanāla iziet ārā spinālie nervi.
• canalis sacralis – krusta kaula kanāls. Mugurkaula kanāla tiešais turpinājums uz leju. Krusta kaula kanāls satur spinālus nervus, kas stiepjas no muguras smadzenes, kas lokalizējas mugurkaula kanālā.

Os coccygis. Astes kauls.

Vārds coccygis nāk no grieķu kokkyx – dzeguze. Acīmredzot astes kauls atgādina dzeguzes knābi. Parasti kauls sastāv no četriem rudimentāriem skriemelīšiem, bieži vien saaugušiem.

Priekšstats par kaulu savienojumiem

Kauli organismā ir savstarpēji savienoti. Piem., pleca kauls ir savienots ar apakšstilba kauliem; apakšstilba kauli – ar plaukstas pamata kauliem utt. Savienojuma veids nosaka kaulu kustību brīvību šai savienojumā. Atkāra no tā, cik brīvās ir kustības savienojumā izšķir nepārtrauktus kaulu savienojumus – sinartrozes (synarthroses) un pārtrauktus kaulu savienojumus – diartrozes (diarthroses).

Sinartrozēs kauli ir savienoti ļoti cieši. Šo saiti nodrošina:

§ skrimšļaudi. Piem., galvaskausa kauliem.

§ šķiedrainie saistaudi. Jebkuras saites un membrānas. Piem., saites starp skriemeļu lokiem.

§ kaulaudi. Ar vecumu skrimšļaudi un saites mēdz pārkauloties. Rezultātā starp blakusesošiem kauliem izzūd robeža. Tā veciem cilvēkiem bieži vien pārkaulojas visi galvaskausa skrimšļainie savienojumi.

Diartrozēs kauli ir savienoti vaļīgāk. Jebkura locītava ir diartroze. Piem., elkoņa, vai pleca locītava. Kustību brīvību locītavās ir iespējama pateicoties diezgan sarežģītai uzbūvei. Jebkura locītava sastāv no vismaz divām kaulu artikulējošām virsmām, kas ir pārklātas ar skrimsli. Pati locītava ir norobežota ar slēgtu kapsulu, kuras iekšā ir neliels šķidruma daudzums. Šīs šķidrums darbojas kā smēreļļa, mazinot berzi starp locītavu skrimšļiem.

Kustības veidu locītavās nosaka tās forma. Tiek izdalītas sekojošo locītavu formas:

• plakanās – locītavas ar pilnīgi plakanām locītavas virsmām. Piem., starpskriemeļu locītavas. Šajās locītavās ir iespējamas tikai slīdošās kustības vienā plaknē.
• lodveida, jeb sfēriskās – locītavas, kurās viena no artikulējošām virsmām ir lodveida, piem., pleca locītava. Šeit kustības ir pilnīgi brīvas un ir iespējamas visos virzienos un ap visām asīm.
• elipsveida – locītavas, kurās viena no artikulējošām virsmām ir eliptiska, piem., plaukstas pamata un spieķa kaula locītava. Šeit kustības ir iespējamas tikai ap divām asīm. Pamēģiniet nofiksēt apakšdelma distālu daļu un veikt iespējamās plaukstas kustības. Jūs varēsit izdarīt fleksiju un ekstenziju, varēsit pakustināt plaukstu laterāli un mediāli, bet izdarīt plaukstas rotāciju nevarēsit.
• riteņveida – locītavas, kurās viena no artikulējošām virsmām atgādina riteni, piem. spieķa – elkoņa kaulu locītavas. Te ir iespējamas kustības tikai ap vienu ass. – parasti ap vertikālo.

Papildus locītavas tiek sadalītas arī uz vienkāršām un kombinētām:

• vienkāršās locītavās artikulē tikai divas locītavu virsmas, piem., gūžas locītava.
• kombinētās locītavās artikulē vairāk kā divas locītavu virsmas, piem., elkoņa locītava.

Svarīgākās mugurkaula locītavas.

Art. atlantooccipitalis – atlanta-pakauša kaula locītava. Funkcionālā ziņā tā ir ļoti svarīga. Galvas kustības ap sagitālo un frontālo ass notiek lielākoties pateicoties šai locītavai. Pēc formas tā ir elipsveida. Locītavā artikulē:

• os occipitale – pakauša kauls
• processus articularis superior atlantis – atlanta augšējais locītavas izaugums

Art. atlanto-axialis mediana – vidējā atlanta-ass skriemeļa locītava. Ne mazāk svarīga locītava, jo galvas kustības ap vertikālo ass notiek praktiski tikai uz šīs locītavas rēķina. Pēc formas tā ir riteņveida. Locītava artikulē:

• dens axis – ass skriemeļa zobs
• arcus anterior atlantis – atlanta priekšējā arka

Kustības mediānajā atlanto-aksiālā locītavā nav iespējamas bez slīdošām kustībām vēl vienā locītavā - art. atlanto-axialis lateralis – laterālā atlanta-ass skriemeļa locītavā. Pēc formas tā ir plakanā un te artikulē atlanta apakšējais izaugums un ass skriemeļa augšējais izaugums.

Sanāk, ka pagriežot galvu pa labi, vai pa kreisi, kustības notiek veselās trijās locītavās – labajā un kreisajā art. atlanto-axialis lateralis, ka arī art. atlanto-axialis mediana.

Atlanto-aksiālās locītavas tiek nostiprinātas ar vairākām saitēm, no kurām svarīgākā ir lig. transversum atlantis – atlanta šķērssaite. Šī saite sākas no vienas atlanta laterālās masas, apņem dens axis no mugurpuses un beidzās pie otrās atlanta laterālās masas. Ja šī saite pārtrūkst dens axis vairāk netiek piespiests pie atlas priekšējās arkas un ieslīd mugurkaula kanālā, saspiežot un destruējot iegarenās smadzenes.

Art. intervertebralis – starpskriemeļu locītavas. Locītavas starp augstāk stāvošā skriemeļa processus articularis inferior un apakšā stāvošā skriemeļa processus articularis superior.

Discus intervertebralis – starpskriemeļu disks. Tā ir sinartroze, kas savieno divus blakusesošus skriemeļa ķermeņus. Pēc savas uzbūves starpskriemeļu disks ir šķiedrainais skrimslis ar šķidrāku vidusdaļu. Ja kādā vietā šķiedrainais skrimslis tiek izjaukts, spiediena rezultātā šķidrāka starpskriemeļu diska daļa tiek izspiesta no diska centra ārā. Veidojas starpskriemeļu diska trūce.

Bez starpskriemeļu diskiem skriemeļus mugurkaulā kopā notur arī vesela virkne saišu, svarīgākas no kurām ir:

• Lig. longitudinale anterius – priekšējā gareniskā saite. Šī saite stiepjas gar visa mugurkaula priekšpusi, stiprinoties pie skriemeļu ķermeņiem.
• Lig. longitudinale posterius – mugurējā gareniskā saite. Iet līdzīgi kā priekšējā gareniskā saite, taču savieno skriemeļu ķermeņu mugurējās, nevis priekšējās virsmas. Sanāk, ka šī saite visā savā garumā atrodas mugurkaula kanālā.
• Ligg. flava – dzeltenās saites. Šīs saites savieno divu blakusesošo skriemeļu lokus. Nosaukums radies pateicoties iedzeltenām elastīgām šķiedrām, no kurām šī saite sastāv.

• Costae. Ribas.

Raksturīgās ribu struktūras.

Jebkurai ribai ir divas malas:

• margo superior – augšējā mala
• margo inferior – apakšējā mala

…un divas virsmas:

• facies externa – ārējā virsma
• facies interna – iekšējā virsma

Bez tām katrai ribai var atrast:

• caput costae – ribas galvu. Tā atrodas vienā no ribas galiem. Ar galvu riba stiprinās pie mugurkaula.
• collum costae – ribas kakliņš. Par kakliņu sauc ribas sašaurinājumu pie pašas caput costae.
• corpus costae – ribas ķermenis. Lielāka ribas daļa.
• sulcus costae – ribas rieva. Iet gandrīz visas ribas garumā gar margo inferior. Šajā rievā ieguļ asinsvadu-nervu kūlītis. Tieši tādēļ, veicot torakālu punkciju ķirurgs vienmēr cenšas caurdurt krūškurvi tuvāk ribas augšējai malai.

Katras ribas priekšējā galā atrodas skrimslis – cartilago costalis. Ar šī skrimšļa palīdzību riba stiprinās pie krūšu kaula

Sternum. Krūšu kauls.

Krūšu kauls pēc formas atgādina zobenu. Varbūt tāpēc tām izšķir:

• manubrium sterni – krūšu kaula aproce. Augšējā krūškurvja daļa
• corpus sterni – krūšu kaula ķermenis. Lielākā kaula daļa
• processus xiphoideus – zobenveida izaugums. Neliels izaugums, kas ir vērsts uz leju un atrodas vietā, kur ribu loki saiet kopa.

Gar krūšu kaula laterālām malām ir atrodami vairāki ribu ierobi – incisura costalis. Pie šiem ierobiem stiprinās ribu skrimšļi

Manubrium un corpus sterni savienojas zem neliela leņķa, ko var iztaustīt jebkuram cilvēkam. Tieši šī leņķa līmenī pie sternum stiprinās 2. riba. Lai ātri atrast kādu ribstarpu vispirms ir jāatrod šo leņķi, tad jāpavirzās laterāli, sataustot otro ribu un vadoties pēc tās atskaita nepieciešamo ribu skaitu.

Ribu savienojumi.

Katra riba vienā galā fiksējas pie mugurkaula, bet otrā – caur ribas skrimsli – pie krūšu kaula.

Art. costovertebralis – ribas-skriemeļa locītava. Katra riba stiprinās pie skriemeļa divās vietās

1. caput costae artikulē ar fovea costalis uz skriemeļa ķermeņa.
2. locītavas virsmiņa uz ribas kakliņa artikulē ar skriemeļa šķērsizaugumu.

Art. sternocostalis – ribu skrimšļa un krūšu kaula locītava. Pirmās septiņas ribas stiprinās pie sternum ar savu personīgu skrimsli. 8.-10. ribu skrimšļi stiprinās pie augstākesošiem ribu skrimšļiem, bet 11. un 12. ribas paliek bez fiksācijas pie krūšu kaula. Tās ir tā saucamās „peldošās” ribas.

Apakšējo ribu skrimšļi stiprinoties viens pie otra izveido lokveida struktūru, ko sauc par arcus costalis – ribu loku.

Thorax. Krūšu kurvis.

Ar jēdzienu „krūšu kurvis” izprot struktūru, kas sastāv no visām ribām, mugurkaula krūšu daļas skriemeļiem, krūšu kaula un visām saitēm un skrimšļiem, kas savieno augstākminētus kaulus.

Krūšu kurvim izšķir divas sienas:

1. priekšējā siena, kas ietver krūšu kaulu ar ribu skrimšļiem un ribu priekšējiem galiem.
2. mugurējā siena, kas ietver mugurkaula torakālo daļu un ribu mugurējus galus.

…un divas atveres:

1. apertūra thoracis superior – augšējā krūšu kurvja atvere. To norobežo pirmais torakālais skriemelis, pirmās ribas, pirmo ribu skrimšļi un manubrium sterni.
2. apertūra thoracis inferior – apakšējā krūšu kurvja atvere. To norobežo 12. torakālais skriemelis, peldošās ribas (11. un 12.), ribu loks un processus xiphoideus.

Clavicula. Atslēgas kauls.

Atslēgas kauls ar vienu galu stiprinās pie manubrium sterni, bet ar otru – pie lāpstiņas izauguma, kuram ir specifisks nosaukums – acromion. Tāpēc atslēgas kaulam izšķir divus galus – sternālo un akromiālo.

Scapula. Lāpstiņa.

Lāpstiņa ir plakans kauls ar trīsstūra formu. Tāpēc tai izšķir trīs malas:

1. margo medialis – mediālo malu
2. margo lateralis – laterālo malu
3. margo superior – augšējo malu

Viena no lāpstiņas virsmām ir vērsta pret ribām, tāpēc to sauc par ribu virsmu – facies costalis. Otrā virsma ir vērsta uz mugurpusi. To sauc par facies dorsalis.

Īpatnējās lāpstiņas struktūras.

• processus coracoideus – knābjveida izaugums. Atrodas lāpstiņas priekšpuses augšējā laterālā stūrī. Izaugums tiešām atgādina knābi. Pie tā stiprinās vairāki muskuļi.
• spina scapulae – masīvā kaulainā šķautne, kas atrodas lāpstiņas dorsālā virsmā un iet gandrīz horizontāli.
• cavitas glenoidalis – iedobs lāpstiņas augšējā laterālā stūrī ar kuru artikulē pleca kaula galva.

Humerus. Pleca kauls.

Pleca kauls atrodas augšdelmā un tām, ka jebkuram garam kaulam izšķir trīs pamatdaļas:

1. epiphysis proximalis – proksimālā epifīze. Kaula gals, kas stiprinās pie rumpja.
2. corpus – ķermenis. Vidējā kaula daļa.
3. epiphysis distalis – distālā epifīze. Kaula gals, kurš atrodas tuvāk elkoņa locītavai.

Proksimālā humerus epifīzē izšķir sekojošās struktūras

• caput humeri – pleca kaula galva. Sfēriskā struktūra pārklāta ar locītavas skrimsli. Caput humeri piedalās pleca locītavas veidošanā.
• tuberculum majus – lielais tuberkuls – masīvs kaulains izaugums, kas atrodas pretī pleca kaula galvai.
• tuberculum minus – mazais tuberkuls. Atrodas kaulam priekšpusē – starp tuberculum majus un caput humeri.

Humerus diafīzē izšķir:

• tuberositas deltoidea – deltveida muskuļa nelīdzenums. Nelīdzenums diafīzes laterālajā virsmā pie kura piestiprinās deltveida muskulis.

Distālajā humerus epifīzē izšķir:

• capitulum humeri – pleca kaula galviņu. Sfēriska locītavas virsma pārklāta ar locītavas skrimsli.
• trochlea humeri – sarežģītās formas locītavas virsma pārklāta ar locītavas skrimsli
• gan capitulum humeri, gan trochlea humeri piedalās elkoņa locītavas veidošanā.
• epicondylus medialis et lateralis – kaulainie izaugumi pleca kaula sānos.
• fossa olecrani – dziļā bedre pleca kaula mugurpusē. Šai bedrē, iztaisnojot roku, ieguļas elkoņa kaula izaugums – olecranon.

Priekšstats par muskuļiem

Jebkurš muskulis kaut kur sākas un kaut kur beidzās. Absolūtā vairākumā cilvēka muskuļi sākas un beidzās uz kauliem. Saraujoties, muskulis savelk kopā kaulus pie kuriem piestiprinās. Šīs apgalvojums liekas vienkāršs, taču bieži vien gādās tā, ka izprast, ko saraujoties izdara muskulis, ne vienmēr ir viegli. Kā likums muskulim darbojoties notiek kustības tajās locītavās pār kurām šīs muskulis iet.

Tātad, jebkuram muskulim izšķir:

• origo – sākuma vietu

• insertio – beigu vietu

Jautājums par to, kurš muskuļa gals ir „sākums”, un kurš ir „beigas” liekas subjektīvs. Īstenībā ir pieņemts par sākumu saukt to muskuļa fiksācijas vietu, kura, muskulim saraujoties, parasti paliek mazāk kustīga. No tā izriet vēl viens moments, kas ir jāizprot – tas ir „fiksācijas punkts” (punctum fixum). Muskulim saraujoties parasti kustās tikai viens no kauliem. Otrais, pie kura piestiprinās šīs muskulis, paliek fiksēts. Piemērām jūs paceļat roku. Tai laikā darbojas muskuļi, kas vienā galā piestiprinās pie rumpja kauliem, bet otrā– pie rokas kauliem. Punctum fixum šai gadījumā atrodas pie rumpja kauliem. Taču pilnīgi iespējama arī tāda situācija, kad, iedarbojoties tiem pašiem muskuļiem, kustās nevis roka, bet ķermenis, piem., pieliecoties. Šai gadījumā punctum fixum atrodas uz rokas.

Muskuļa origo un insertio vietu zināšana ir absolūti nepieciešama, lai spriestu par muskuļa funkciju.

Par muskuļa funkciju (functio) anatomijā izprot ķermeņa kustības, ko tas nodrošina.

Tātad, aprakstot muskuli ir jāmin trīs lietas:

1. muskuļa origo
2. muskuļa insertio
3. muskuļa fukciju

Ir arī daži specifiski termini, kas ir jāzina saistībā ar muskuļiem:

• muskuļa fascija – plānais saistaudu apvalks ap muskuli.
• muskuļa aponeiroze – īpatnējā muskuļa cīpsla, kas ir plakana. Aponeirozes ir ļoti izturīgas. Dažas aponeirozes kalpo, ka papildus apvalks tiem muskuļiem, kuriem tas iet pāri. Pie atsevišķām aponeirozēm stiprinās arī citi muskuļi.

Mm. pectorales. Krūšu muskuļi.

Virspusējā grupa

M. pectoralis major – lielais krūšu muskulis. Muskulim izšķir trīs daļas, atkarībā no sākuma vietas. Muskuļainiem cilvēkiem katra daļa var izskatīties kā atsevišķs muskulis. Tās daļas ir:

1. pars clavicularis – muskuļa daļa, kas sākas no atslēgas kaula
2. pars sternocostalis – daļa, kas sākas no sternum un no ribu skrimšļiem
3. pars abdominalis – daļa, kas sākas no vēdera aponeirozes (aponeiroze, kas pieder vēderpreses muskuļiem)

Piestiprinās m. pectoralis major pie tuberculum majus humeri.

Muskuļa funkcija ir rokas addukcija un iekšējā rotācija.

M. pectoralis minor – mazais krūšu muskulis. Atrodas aiz lielā krūšu muskuļa.

• origo: ribas, kas atrodas uzreiz zem processus coracoideus scapulae
• insertio: processus coracoideus
• functio: velk lāpstiņu uz leju.

M. serratus anterior – priekšējais zobainais muskulis.

• origo: ribas
• insertio: mediālā lāpstiņas mala
• functio: velc lāpstiņu laterāli

Dziļā grupa

Mm. intercostales externae – ārējās starpribu muskuļi. Iet slīpi praktiski gar visām ribstarpām, savienojot blakusesošo ribu malas.

• functio: piedalās ieelpā

Mm. intercostales internae – iekšējās starpribu muskuļi. Iet perpendikulāri ārējiem starpribu muskuļiem uz iekšu no tiem.

• functio: piedalās izelpā

M. trasversus thoracis – krūšu kurvja šķērsmuskulis. Atrodas aiz sternum, tāpēc no ārpuses nemaz nav redzams.

• origo: sternum iekšēja virsma
• insertio: ribu skrimšļi no torakālā dobuma puses
• functio: piedalās ieelpā

Mm. abdominis. Vēdera muskuļi.

M. rectus abdominis – taisnais vēdera muskulis. Iet vēderam priekšpusē no augšas uz leju. Muskulis ir sadalīts uz 3-4 segmentiem ar šķērscīpslām. Ja muskulis ir labi trenēts, tad tas ir redzams uz vēdera kā 6-8 atsevišķi „kvadrātiņi”.

• origo: apakšējo ribu skrimšļi
• insertio: kaunuma kauls
• functio: ķermeņa saliekšana (flexio trunci)

M. obliquus externus abdominis – ārējais slīpais vēdera muskulis. Apņem vēderu no sāniem. Muskuļšķiedras iet virzienā līdzīgi kāds ir pirkstiem, bāžot roku kabatā.

• origo: apakšējās ribas
• insertio: spārnu kauls, cirkšņa saite
• functio: saraujoties abās pusēs, saliec ķermeni (flexio trunci)

M. obliquus internus abdominis – iekšējais slīpais vēdera muskulis. Arī apņem vederu no sāniem, bet tā šķiedras iet perpendikulāri ārējā slīpā vēdera muskuļšķiedrām.

• origo: cirkšņa saite, spārnu kauls
• insertio: apakšējās ribas
• functio: saraujoties abās puses, saliec ķermeni (flexio trunci)

M. transversus abdominis – vēdera šķērsmuskulis. Apņem vēderu no visām pusēm. muskuļšķidras iet horizontāli.

• origo: apakšējās ribas, spārnu kauls, cirkšņa saite
• insertio: vēdera baltā līnija (iet vertikāli vēderam tieši pa vidu. Tā ir vieta, kur sanāk kopā visu vēdera muskuļu aponeirozes, izveidojot blīvu cīpslu)
• functio: saraujoties abās pusēs, paaugstina intraabdominālu spiedienu.

Muguras muskuļi

Virspusējā grupa

M. trapezius – trapecveida muskulis. Trenētiem cilvēkiem redzams uz muguras kā rombveida kontura, kas sānos stiprinās pie lāpstiņām.

• origo: mugurkaula kakla un krūšu daļas processi spinosi
• insertio: spina scapulae, extremitas acromialis claviculae
• functio: darbojoties abās pusēs vienlaikus, savelk lāpstiņas viena pie otras (velk lāpstiņu mediāli)

M. latissimus dorsi – visplātākais muguras muskulis. Tiešām viens no platākiem cilvēka muskuļiem.

• origo: spārnu kauls, mugurkaula jostas daļas processi spinosi, apakšējās ribas
• insertio: tuberculum majus humeri
• functio: veic roku addukciju, ka arī rotē roku uz āru.

Mm. rhomboidei – rombveida muskuļi. Tie ir divi atsevišķi muskuļi, kas bieži vien saaug viens ar otru. To šķiedras iet slīpi uz leju – no mugurkaula uz lāpstiņām.

• origo: mugurkaula kakla un krūšu daļas processi spinosi
• insertio: margo medialis scapulae
• functio: darbojoties abās pusēs vienlaikus, savelk lāpstiņas kopā un nedaudz uz augšu

M. levator scapulae – lāpstiņas celējmuskulis. Neliels muskulis, kas atrodas dziļāk par trapecveida un rombveida muskuļiem.

• origo: kakla skriemeļu processi transversi
• insertio: lāpstiņas augšējais stūris (starp margo superior un margo medialis scapulae)
• functio: darbojoties abās pusēs vienlaikus, velk lāpstiņas uz augšu.

M. serratus posterior superior – augšējais mugurējais zobainais muskulis.

• origo: apakšējo kakla skriemeļu processi spinosi
• insertio: augšējās ribas
• functio: velk ribas uz augšu – piedalās ieelpā

M. serratus posterior inferior – apakšējais mugurējais zobainais muskulis.

• origo: augšējo lumbālo skriemeļu processi spinosi
• insertio: apakšējās ribas
• functio: velk ribas uz leju – piedalās izelpā

Dziļā grupa

Muguras dziļā muskuļu grupa lokalizējas paravertebrāli un sastāv no vairākiem atsevišķiem dažāda izmēra muskuļiem – no dažu centimetru līdz pusmetra gariem. Visi šie muskuļi pilda vienu principiālu funkciju – nodrošina cilvēka spēju pārvietoties vertikālā stāvoklī. Vienlaikus saraujoties abās pusēs dziļie muguras muskuļi iztaisno mugurkaulu, tāpēc dažreiz visu šo muskuļu grupu sauc par vienu muskuli – m. erector spinae, jeb muguras iztaisnotājmuskulis.

Visi muskuļi, kas ietilpst šai grupā stiprinās pie sekojošām kaulu struktūrām:

• visa mugurkaula skriemeļu processi spinosi
• skriemeļu processi transversi, vai arī ribas

Līdz ar to šīs grupas muskuļus sadala četrās sistēmas, atkarā no tā – kur sākas un kur beidzās katrais konkrētais muskulis.

1. interspinālā sistēma. Muskuļi sākās un beidzās pie dažādiem processi spinosi.
2. intertransversālā sistēma. Muskuļi savieno dažādu skriemeļu processi transversi, vai arī ribas.
3. spinotransversālā sistēma. Muskuļi sākās no processi spinosi un piestiprinās pie citu skriemeļu processi transversi.
4. transversospinālā sistēma. Muskuļi sākās no processi transversi un piestiprinās pie citu skriemeļu processi spinosi.

Papildus izšķir vēl vienu dziļās muguras muskulatūras grupu – okcipito-vertebrālo. Šie muskuļi savieno galvaskausa pakauša kaulu (os occipitale) ar mugurkaula kakla daļas skriemeļiem. Muskuļiem saraujoties bez muguras iztaisnošanās notiek vēl galvas atliekšanās – extensio capitis.

Vēderpreses vājās vietas

Notiekot dažādām ķermeņa kustībām intraabdominālais spiediens mēdz svārstīties. Pie lielas slodzes (piem., ceļot smagumus) tas ievērojami paaugstinās. Vēdera dobuma saturs (zarnas, apzarnis) šajos brīžos tiek stipri saspiestas ar vēdera slīpiem muskuļiem un šķērsmuskuli. Rezultātā var izveidoties vēdera sieniņas trūces, kurās zem liela spiediena tiek izspiests apzarņa fragments, vai pat zarnas segments. Vēderā ir dažas vietas, kurās trūces veidojas īpaši bieži. Tas ir skaidrojams ar šo vietu anatomijas īpatnībām – visbiežāk te iztrūkst kāda no vēdera sieniņas muskuļkārtām.

Visbiežāk trūces veidojas sekojošās vietās:

• canalis inguinalis – cirkšņa kanāls. Kanāls, kas iet slīpi no laterālās puses uz mediālo cauri visām vēdera muskuļa kārtām, un atrodas uzreiz virs cirkšņa saites (lig. inguinale). Vīriešiem šīs kanāls satur sēklas vadu (funiculus spermaticus), bet sievietēm – dzemdes apaļo saiti – lig. teres uteri. Funiculus spermaticus ir 0.5 cm diametra struktūra, kuras sastāvā bez seklas izvadkanāla ir asinsvadi, nervi un muskuļi. Tāpēc vīriešiem cirkšņa kanāla trūces veidojas daudz biežāk, nekā sievietēm. Trūces veidojas, izspiežoties vēdera dobuma saturam gar funiculus spermaticus – cirkšņa rajona zemādā, vai pat sēklinieku maisiņā.

• canalis femoralis – kanāls, kurš normā nepastāv. To atrod tikai tiem cilvēkiem, kuriem femorālā trūce jau ir izveidojusies. Kanāls iet vertikāli – no vēdera dobuma, zem cirkšņa saites, mediāli no ciskas asinsvadiem (a. et vv. femorales) – izspiežoties zemādā femur priekšpusē dažus centimetrus zem lig. inguinale. Sievietēm šī trūce veidojas biežāk, jo iegurnis sievietei ir platāks un ciskas asinsvadi ir vieglāk nobīdami.

• Pārējās vēderpreses vajās vietās (trigonum lumbale, vēdera baltā līnija, naba) trūces veidojas retāk.

Diafragma

Diafragma ir muskulis, kas atdala krūšu dobumu no vēdera dobuma. Tā stiprinās gar visām apertūra thoracis inferior sastāvdaļām – processus xiphoideus, apakšējo ribu skrimšļiiem, apakšējām ribām un pirmiem lumbāliem skriemeļiem. Diafragmai ir kupolveidīgā forma ar virsotni vērstu uz torakālā dobuma pusi. Saraujoties, diafragma uzstiepjas un izlīdzinās, palielinot krūšu kurvja tilpumu. Lielāko daļu no ieelpas tilpuma nodrošina tieši šīs muskulis.

Diafragmai izšķir divas daļas:

1. centrum tendineum – cīpslainais centrs. Tā ir aponeirozei līdzīga muskuļa daļa, kas aizņem diafragmas augšējo daļu.
2. pars muscularis – muskuļainā daļa. Muskuļšķiedras, kas lokalizējas gar diafragmas perifēriju un saista centrum tendineum ar skeletu. Atkarībā no tā pie kā piestiprinās tā, vai cita pars muscularis daļa, izšķir:
1. pars sternalis – krūšu kaula daļa. Muskuļainās daļas segments, kas stiprinās pie sternum
2. pars costalis – ribu daļa. Muskuļainās daļas segments, kas stiprinās pie ribām.
3. pars lumbalis – jostas daļa. Muskuļainās daļas segments, kas stiprinās pie jostas skriemeļiem.

Diafragmā ir dažas atveres:

1. hiatus aorticus – aortas atvere. Caur šo atveri no krūšukurvja uz vēdera dobumu iet descendējošā aorta.
2. foramen venae cavae – dobjās vēnas atvere. Caur šo atveri no vēdera dobuma uz krūšukurvi iet apakšējā dobjā vēna (v. cava inferior)
3. hiatus oesophageus – barības vada atvere. Caur šo atveri cauri iziet barības vads.